„Nav iespējamas iedzimtas zināšanas, cilvēks piedzimst kā balta lapa un viņa zināšanas un raksturs veidojas apkārtējās pasaules iedarbības rezultātā.”
Lasot Džona Loka darbu „Eseja par cilvēka sapratni”, spilgti parādās tas, ka cilvēks piedzimstot nezin pilnīgi neko, norādot uz to, ka idejas cilvēkā neiedzimst, arī pat visvienkāršākās. Tikai gūstot pieredzi jebkurā jautājumā, cilvēks spēj aptvert idejas un ietērpt tās vārdos, kā arī tās prast pielietot. Iedzimtu ideju nav, jo, ja būtu, mēs jau piedzimstot vienkārši uzreiz zinātu daudz ko tādu, ko īstenībā cilvēks tikai dzīves gaitā iemācās un iegūst ar pieredzi. Pat tas, kas liekas pilnīgi skaidrs un pašsaprotams, nav iedzimts, jo kā gan mēs jebkuru vienkāršāko patiesību varētu jau uzreiz apzināt, neredzot, nedzirdot un nezinot neko par to iepriekš? Cilvēkam nevar būt priekšstata par kaut ko, ko viņš nekad nav sajutis vai redzējis. Nav pamata bez priekšzināšanām.
„Cilvēki nonāk pie šīm vispārīgajām un abstraktajām patiesībām, ko uzskata par iedzimtām, kamēr viņi nesāk spriest, taču daži pat tad tās nezina.(..) Kamēr cilvēki nesāk spriest, tikmēr prātā nav izveidotas tās vispārīgās abstraktās idejas, kas atspoguļotas aksiomās. Pēdējās maldīgi uzskata par iedzimtiem principiem, bet patiesībā tās ir atklājumi, kuri veikti, un patiesības, kuras ievadītas un ienestas prātā un atklātas tādā pašā veidā kā citi apgalvojumi, kurus neviens muļķīgi neuzskata par iedzimtiem.”1…
