-
Rūdolfs Blaumanis - padomdevējs mūsdienās
Esmu kļuvusi emocionāli bagātāka. R. Blaumaņa darbu varoņi tagad ir arī mani dvēseles radinieki. Tas noticis neuzspiesti, nemanāmi. Atšķiru grāmatas pirmo lappusi un ielūkojos rakstnieku gudrajās, skumjajās acīs. Man gribas teikt viņam paldies par tām neaizmirstamajām stundām, kuras pavadīju kopā ar viņa radītajiem varoņiem.
Paveru plaukstu, palaižu raibo lapu sauju vējā un domās esmu Brakos, kur dzīvojis un no sirds cilvēkus mīlējis R. Blaumanis. Bez mīlestības pret cilvēkiem nebūtu tapuši literārie darbi, kurus par saviem sauca mani vecvecāki, vecāki un kurus par savas dvēseles bagātinātājiem saucu arī es.
Kā kļavas lapa eju, virpuļojot pa dzīvi, savos astoņpadsmit saprazdama, cik daudz man nozīmē smaidi, mīlestība, ģimenes siltums, mīļi un saprotoši cilvēki līdzās. Kaut izdotos man nekļūdīties pareizā ceļa izvēlē un nebūtu jāsaka kā Krustiņam:
„Kādēļ ar neizdevušos dzīvi nevar darīt tāpat, kā ar neizdevušos cimdu: izārdīt un adīt no jauna”.
Arī savu dzīves cimdu veidojot, vēlos tajā ieadīt gan spilgtas, košas un rudenīgas krāsas, gan vēsākas. Tumšās krāsas atspoguļotu dzīves skarbo realitāti, taču spilgtās un rudenīgās paustu mīlestību, prieka pilnos brīžos un bezbēdnīgo skolas laiku.
Dzīves gudrību un labus padomus var atrast arī grāmatās. Droši varu teikt, ka mani padomdevēji būs R. Blaumanis un viņa darbos satiktie varoņi, jo katrs no viņiem man iemācīja ko svarīgu...
…
Rudens...Visapkārt virpuļo raibi krāsotās kļavas lapas, pa dzeltenai saules druskai delnā iesviež liepa, arī bērzi skumji šūpo savus slaidos zaru pirkstus. Košais lapu virpulis te uzbango, te norimst. Skatos un priecājos par dabas draiskajām rotaļām. Mazliet skumji, jo atkal pagājis kāds dzīves posms – pagājis uz neatgriešanos. Pie debess zilās mākoņsegas parādās sīki punktiņi, kas kļūst aizvien lielāki un izkārtojas skaistā kāsī. Dzērves, skaļi klaigādamas, jau dodas tālajā ceļā, lai meklētu, kur siltāks un gaišāks. Viņas zina, ka Latvijā aukstas ziemas. Dzērves aizlido, lai atkal atgrieztos un uz spārniem atnestu jauno pavasari. Bet cilvēki? Cilvēki lūkojas putnos, skatās krītošo lapu dzīslojumā un domā, sapņo, ilgojas, skumst...Rudens iemet krūtīs skumjas. Putnu spārniem jāveic tāls ceļš – grūts, riskants. Cilvēka dzīves ceļu gribas salīdzināt ar raibu lapu virteni, kurā ik lapa – īpaša, neatkārtojama. Šajā ceļā ir daudz līkumu, strauju un asu, nav zināms, kas mūs sagaida un ko sastapsim.