Fragmentā „Mīts par Sīzifu” Albērs Kamī runā par dzīves bezjēdzību, norādot, ka dievi pat pašam izmanīgākajam un gudrākajam no cilvēkiem piesprieduši mūžīgi velt akmeni pret kalnu, jau iepriekš zinot, ka tas ripos atpakaļ. Šāds dievu lēmums nācis, jo Sīzifam tiek pārmesta gan nodevība pret dieviem un cilvēkiem, gan nepaklausība dievu iedibinātajai kārtībai. No vienas puses mītā parādīts, ka jebkurš mirstīgais var būt nepaklausīgs dieviem, kāds bija Sīzifs, no otras puses galarezultāts tomēr ir paklausība, no kuras Sīzifs nevar izvairīties. Viņš veļ to akmeni kalnā un, kad tas atkal noripojis, dodas tam pakaļ.
