Dažas neprecizitātes saskatāmas eksponātu izvietojumā laikposma ziņā- otrā stāva zālē daži tādi eksponāti, kuri pēc piederības laikam, būtu jānovieto trešā stāva zālē. Vēl kāda nepilnība, kas likās nepārdomāta- trešā stāva zālē apskatāms ļoti interesants darbs „Inscinējums konflikta situācijai”, ko darinājis mākslinieks Jānis Straupe. Tas ir koka veidojums- it kā sagāzies galds, no kura krīt šaha galdiņš. Darbs ir ļoti interesants, bet tas novietots starp lielajiem gobelēniem uz grīdas, bez podesta, bez norobežojuma un informācija, kas ir parasta apdrukāta papīra lapa, novietota uz grīdas. Šo informāciju grūti pamanīt, tādējādi var neuzzināt informāciju par savdabīgo mākslas priekšmetu, bet tikpat labi šai sīkajai norādei var uzkāpt virsū.
Kā jau tika sākuma minēts- ir atšķirība vai uz muzeju iet savam priekam, garīgajai veldzei, vai tomēr ar kādu konkrētu uzdevumu. Tā vien šķiet, ka Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejs tomēr vairāk ieinteresētu ārzemju tūristus, kuri tik ļoti aizrāvušies ar Latvijas mākslinieku talantu un tūristu acīm nepierastajiem mākslas darbiem, ka nepamanītu trūkumus eksponātu izkārtojumā un muzeja telpiskajā izvietojumā. Ļoti iespējams, ka konkrēta uzdevuma sajūta liek daudz kritiskāk vērties uz lietām, tieši tādēļ šis muzeja apmeklējums izvērties par nepilnību un neprecizitāšu uzskaitījumu. Tomēr arī kritisks skats uz lietām liek nepilnīgo darīt labāku.
…
