Globālās komunikācijas kā akadēmiskas disciplīnas lauku veido to disciplīnu segments, kas pēta indivīdu, grupu, tautu, institūciju, valdību realizēto vērtību, attieksmju, viedokļu, informācijas un datu pārrobežu komunicēšanu un informācijas tehnoloģijas, kā arī tās rezultātā topošos pretrunīgos iznākumus, kas rodas no to institūciju struktūras, kas atbildīga par šādu vēstījumu virzīšanu vai aizturēšanu kā starp nācijām un kultūrām, tā arī to iekšienē.1
Starptautiskā komunikācija tiek definēta kā komunikācija starp valstīm, bet ekonomiskajām organizācijām un sociālajām grupām kā ne-valsts aktoriem ticis piešķirts otršķirīgs statuss. Taču globalizācijas procesi šo situāciju ir mainījuši un globālajā komunikācijā tādi nevalstiski aktori kā nevalstiskās organizācijas un transnacionālās korporācijas ir kļuvuši valstu konkurenti.2 Tātad aktoru – komunikatoru grupas globālajā komunikācijā ir:
valstis,
starpvaldību organizācijas (tās izveidojušas valstis, tās ir arī organizāciju dalībnieces),
transnacionālās korporācijas (uzņēmumi, kas darbojas vairākās valstīs),
starptautiskās nevalstiskās organizācijas,
transnacionālās mediju korporācijas,
alternatīvās starptautiskās organizācijas.…
