No senas vēstures pastāv dāvanu došanas tradīcijas, kas mūsdienās ir transformējušās. Antropologs Marsels Mauss (Marcel Mauss) pētot dažādas tradicionālās un mūsdienu sabiedrības, secināja, ka pat tajos gadījumos, kad dāvanas tiek dotas brīvprātīgi, bez interesēm un spontāni, patiesībā dāvināšana saistīta ar pienākumu vai interesēm saņemt kaut ko pretī.1 Mauss uzskata, ka dāvana var būt pirmatnējs analogs Tomasa Hobsa (Thomas Hobess) sociālajam kontraktam.2 Divi indivīdi vai indivīdu grupas apmainās ar dāvanām un tādā veidā tiek noslēgts ‘sociāls līgums’, kas ir pamatā pozitīvām turpmākajām savstarpējām attiecībām. Piemēram, lai izlīgtu ar inkiem, spāņu vadonis Kortess divus gūstā saņemtos virsaišus aizsūtīja pie tabaskiešu karaļa, piedāvājot noslēgt mieru. Drīz vien ieradās pats karalis ar savu svītu un bagātīgām zeltlietu dāvanām, turklāt līdzi atvezdams vēl divdesmit indiāņu verdzeņu, tajā skaitā skaistuli Malincinu.3 Apmainoties ar savstarpējā izlīguma objektiem/ subjektiem kā ‘dāvanām’ tiek noslēgts sociālais kontrakts.
Mūsdienu sabiedrībā šāda veida līgums tiek noslēgts, piemēram, darbavietās, kad darba biedri apsveic viens otru svētkos. Indivīdu starpā ikdienā komunikācijas daudzums ir neliels (attiecības ir lietišķas), bet indivīdi sveic viens otru svētkos, lai nodibinātu pozitīvas attiecības.…
