Par politisko sistēmu saprot vairāku valstisko institūciju kopumu, kuru pamatmērķis ir sabiedrības ietekme valsts interesēs. Par valsts uzbūves pamatelementiem uzskata trīs valstiskās struktūras- likumdevēju institūcijas (piemēram, parlaments), izpildinstitūcijas (piemēram, premjerministrs un ministru kabinets) un tiesu iekārtas. Taču šie pamatelementi pārsvarā ir raksturīgi tikai demokrātiski pārvaldītām valsts sistēmām, it īpaši, ja dažus no šiem pamatelementiem apvieno viena institūcija vai persona. „Kad likumdevēja vara ir apvienota ar izpildvaru vienā personā vai institūcijā..., tad šajā gadījumā nevar būt brīvības, tāpēc, ka persona vai institūcija (monarhs vai senāts) izdodot tirāniskus likumus tos realizēs tirāniski”1. Analizējot savstarpējās attiecības starp likumdevēja varu, izpildvaru un tiesu varu, var iegūt zināmu priekšstatu par šīm valstiskajām struktūrām, kā arī par visu politisko sistēmu kopumā.
Pētot izpildvaras institūcijas, atšķir nepolitisku izpildvaru jeb ierēdniecību un politisku izpildvaru (piemēram, premjerministrs, kanclers, prezidents), ko savukārt iedala vienpersonas izpildvaras formā un kolektīva izpildvaras formā.…
