Skatiens piespiežas peļķēm un ceļa nelīdzenumiem, rokas salst un aizmirst, cik medussaldi ir spēlēt pavasarīgās sonātes ar pumpuriem. Vaigi iekrāsojas zilgani, zaudējot priecīgo sārtumu. Milzīgie, spēkpilnie pleci stīvi gaida sitienu un izšķirošo, steidzīgo bliezienu stabilitātes un iedomvaras iznīcināšanā. Cerību uguns, pavasara sākumā iekurta, pamazām noplok, atstājot manī vien sažuvušu zaru kaudzi, kas nedod nevienas siltumpiles, tikai dāvā papildus smagumu, nospiežot un pēdējos karstdobumus aplejot ar temperatūriski ledum tuvu ūdensstrūklu. Es atspoguļoju laiku. Spēks kā dienas gaišā stunddaļa saīsinās, iemetot mērķus nakts tumsonībā. Kājas apstādina ķermeņa nepārtraukto virzību, iestīgstot aukstā masā, kas izķēpājusi tīro asfaltu.
Skatienam pavērtā dzīvlaika skatuve aptumšojas.
Sals ir cīkstoņkustoņbaru, dabas zaļumu un mani pieveicis. Es nonāku pie pumpurbērnu kapiem, un aiz muguras tik dzirdu laika bargos pulksteņdārdus. Balto pārslu putenis iegremdē ceļus kodīgajā, cietajā sasalumansamblī.
…
