Pēdējā „Meklēšanas” posma pakāpē liriskais varonis tomēr vēl nesaskata galu nāvē. Viņš ir „atgriezies, no kurienes nācis”, viņš ir atgriezies vientulībā: „Vientulība pāri ir / Nāves domai: / Nost no visa mani šķir / Svešai domai.” Kā raksta I. Ziedonis, „nav totālas nāves, nav nepārejamās sienas, pie kuras atdūrusies cilvēka dziņas dvēsele padotos”. Jebkura cilvēka dzīvē pienāk izmisuma brīži, kad spēka vairs nav ne strādāt, ne cīnīties. Taču arī tie ir jāpārdzīvo, lai pēc kāda laika atgūtu vēlmi dzīvot un radīt: „Pussimtu gadu mirt man diezgan šķiet, / Es gribu simtus gadus dzīvot iet.”
Manuprāt, šajā dzejoļu krājumā ir daudz pretrunu. Kā, piemēram, doma par „vienbūtnes” garīgo augšanu, nošķiroties no apkārtējās vides, tajā pašā brīdī dziļas sāpes un vientulības apjaušana. Taču, pēc manām domām, šī liriskā varoņa svārstīšanās pierāda to, ka cilvēka dzīvē ir gan emocionāli kāpumi, gan kritumi.
…
