Eksistenciālisms (no latīņu vārda exsistentia — pastāvēšana) — izplatīta teorija mūsdienu buržuāziskajā filozofijā. Eksistenciālisms par svarīgāko izvirza «eksistēšanas» jēdzienu, atšķirībā no «būtības», «esamības» jēdziena. Citiem vārdiem sakot, eksistenciālisti apgalvo, ka cilvēka garīgā pasaule ir primāra, bet materiālā, objektīvā pasaule — sekundāra. Lai cilvēks apzinātos savu «eksistēšanu», viņam jāatrodas «uz robežas», piemēram, nāves priekšā. Cilvēks dzīvojot pastāvīgā garīgā vientulībā un bailēs no nāves. Tāpēc šīs mācības piekritēji parasti kultivē misticismu, par īsto izziņas līdzekli pasludina cilvēka intuīciju, nostatot to pretim zināšanām, dabas un sabiedrības attīstības objektīvo likumu atklāšanai. Šis virziens mākslā noved pie principa, ka mākslinieciskās attēlošanas objektam jābūt «apskaidrotajai eksistēšanai», tas ir, cilvēka iekšējiem pārdzīvojumiem un parādībām, kas izraisa šo «apskaidrotību». Eksistenciālisti aicina attēlot viszemiskākās, vistumšākās cilvēka dziņas un jūtas, saskatīdami mākslas galveno uzdevumu cilvēka zemapziņas spēku izraisīšanā. Brīvību eksistenciālisti saprot kā ideālistisku iedzimtu «gribas brīvību», kas buržuāziskajam indivīdam dod tiesības patvaļīgi rīkoties. Eksistenciālisms filozofijā un mākslā liecina par mūsdienu kapitālisma garīgo pagrimumu un idejisko nabadzību.…
