Es atceros visas ziemas, bet visspilgtāk no tām - pirmo sniegu. Pirmās sniegpārsliņas mēs vienmēr uzlūkojam kā mazus brīnumus, bet pēc pāris stundām, kad tās jau bezrūpīgi pinas trolejbusu vadu stīgās un paralizē satiksmi, mēs sākam just riebumu pret šo dabas untumu.
Šīs sniegpārslas pieskaras manam vaigam un es, ar smaidu lūpu kaktiņos, pieskaros sniegam, baltam un mulsinoši tīram. Manuprāt, pirmais sniegs pieskaras cilvēka dvēselei ar savu nevainīgumu un nesamaitāto patiesību. Kāpēc gan cilvēki nevarētu tā mācēt – pieskarties kāda garam ar vien paša esību.…
