Tiesības vēlēt ir pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu. Savukārt Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir sasniedzis divdesmit vienu gadu.
Darbs Saeimā norisinās prezidijā, frakcijās, komisijas un plenārsēdēs. Frakciju galvenais uzdevums saistība ar likumdevējvaru ir izstrādāt un iesniegt likumprojektu. Komisijās apspriež attiecīgas nozares likumprojektu pirms izskatīšanas plenārsēdē, kas palīdz sekmīgi pieņemt kompetentus lēmumus par likumprojektiem.Saeimas darba kārtību nosaka Saeimas Kārtības rullis - īpašs likums, kurā sīki aprakstīts, kā noris balsošana, likumprojektu iesniegšana un izskatīšana.
Secinājumi:
Likumdevējvara ir viena no 3 varas atzariem. Likumdošanas vara Latvijā saskaņā ar Satversmes 64. pantu pieder Saeimai un tautai. Saeima sastāv no 100 tautas vēlētiem pārstāvjiem – deputātiem. Deputātus ievēl vēlēšanās, kas ir vispārīgas,vienlīdzīgas, tiešas, aizklātas un proporcionālas. Tiesības vēlēt un tapt ievēlētiem ir pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, ievērojot noteiktus vecuma cenzus. Būtiskākā un svarīgākā parlamenta kā likumdošanas varas nesēja funkcija ir vispārsaistošu priekšrakstu pieņemšana īpašas procedūras ietvaros.
…
Pirmais tautas ievēlētais likumdevējs Latvijā bija Satversmes sapulce, kuras vēlēšanas notika 1920.gada 17. un 18.aprīlī. Satversmes sapulce izstrādāja valsts iekārtas pamatlikumu jeb Satversmi un turpināja neatkarīgas valsts likumdošanas darbu. 1922. gada 7. novembrī Satversmes sapulci nomainīja jaunievēlēta Saeima. Uz doto brīdi Latvijā darbojas 11. Saeima. Latvijas Republikas Satversmes 5. nodaļa veltīta likumdošanai. Pēc definīcijas likumdevējs ir parlaments (politisko debašu centrs) – konkrēta institūcija, visbiežāk vēlēta konstitucionālu aktu pieņemšana tautas vārdā, kas veic kontroli pār izpildvaru. Likumdevēja vara sabiedrības intereses pārvērš likumos. Likumdošana ir nepieciešama, lai nostiprinātu valsts iekārtu un regulētu sabiedriskās dzīves svarīgākus aspektus. Jebkura tiesiska valsts nevar pastāvēt bez likuma virsvaldības, tātad likumdošanai ir valsts eksistences pamats. Likumdošana ir nepārtraukts process, jo nevar pieņemt likumu uz visiem laikiem, tāpēc valsts pārvalde prasīja pastāvīgi pilnveidot likumus un attīstīt valsts mērķus. To, kam ir deleģēta likumdošanas vara valstī, nosaka valsts konstitūcija. Lielākoties likumdošanas vara valstī ir deleģēta parlamentam un tautai. Latvijas Republikā, saskaņā ar Satversmes 64. pantu, likumdošanas vara pieder Saeimai un tautai (likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros). Parlaments tātad ir tautas pārstāvniecības institūts. Likumdošanas vara nosaka sabiedrības attīstības stratēģiskos mērķus.
