Par spīti miera līgumam ar Krieviju, ķeizariskajai Vācijai karā sāka klāties arvien smagāk. 1918. gada rudenī tā pārdzīvoja to pašu ekonomisko katastrofu, ko Krievija 1916./17. gada ziemā (trūka pārtikas, kurināmā utt.) 1918. g. 9. novembrī Vācijas ostas pilsētā Ķīlē sākās stihiski matrožu nemieri, kas pārsviedās uz visu valsti. 11. novembrī Vācijas delegācija Kompjēņas mežā pie Parīzes parakstīja pamiera līgumu ar Antantes valstīm (Angliju un Franciju, jo Krievija jau bija no kara izstājusies).
Radās jautājums, ko darīt ar Vācijas okupētajām teritorijām. Antantes valstu valdības gribēja, lai tajās vēl kādu laiku uzturētos vācu karaspēks (lai šeit nesāktu ienākt boļševiki no Austrumiem). Tomēr vienkāršie vācu karavīri nebija pierunājami palikt un gatavojās doties uz mājām pie sievām un bērniem. Liela nozīme bija arī lieliniecisma idejām – arī vācu karaspēks bija „sasirdzis” ar tām.
Pa to laiku Latvijas politiķi – neatkarības idejas piekritēji neturēja rokas klēpī. Viņi izmantoja vēstures piedāvāto īso „politisko vakuumu”, lai panāktu Lielbritānijas atbalstu Latvijas neatkarīgas valsts izveidei. 11. novembrī Lielbritānijas ārlietu ministrs lords Balfūrs paziņoja Nacionālajai padomei, ka „Viņa Karaliskās majestātes valdība ir gatava nodrošināt Latvijas atzīšanu de facto”. …
