Monetāro un fiskālo politiku kotrolējošo politiķu saskare ar inflācijas un bezdarba savstarpējo ietekmi

Valdības ir ilgstoši mēģinājušas kontrolēt inflācijas līmeni. Vēlīnos viduslaikos Eiropā bija kāds epizodisks gadījums, kad vairākas valdības mēģināja ierobežot inflāciju, veicot cenu un algu kontroli: to piespieda darīt ar draudiem, piemēram, vienā gadījumā nogrieza ausis pārkāpējam. Mūsdienās pastāv divas galvenās atšķirības perspektīvā pieejā inflācijas apkarošanas nozīmei un vislabāk piemērotiem pasākumiem tās veikšanai. Vienkāršības dēļ mēs varam šo dažādo uzskatu paudējus iedalīt monetāristos, kā arī Keinsa skolas un neokeinsisma skolas piekritējos.

Monetāristu viedoklis

Monetāristi pasvītro inflācijas izmaksu nozīmi, it īpaši tās radīto nedrošību un tos ekonomiskos izkropļojumus, kuri rodas no inflācijas nodokļa. Pēc viņu domām vissvarīgākā ir vertikālā Filipa līkne, vismaz ilgtermiņa aspektā; jebkuri pozitīvi rezultāti, kas rodas, nospiežot bezdarbu zem dabiskā līmeņa, ir tikai īslaicīgi. Vertikālas Filipa līknes gadījumā nepastāv mijiedarbība, nevar nodrošināt zemāku bezdarbu ar augstākiem inflācijas tempiem. Šādi, lai gan pastāv centieni pazemināt bezdarba līmeni zem dabiskā, iegūtās priekšrocības, ja tādas vispār ir, var būt tikai īslaicīgas.
Lai apkarotu inflāciju, monetāristiem ir ļoti vienkāršs ieteikums – Centrālai bankai vienkārši jāpaaugstina naudas piedāvājums pastāvīgā tempā. Šim izvēlētajam tempam jānodrošina ilgstošā perspektīvā stabilas cenas. Ja reālā produkcijas izlaide pieaug par 3% gadā, un ja naudas piedāvājums pastāvīgi pieaug par 3% un naudas apgrozības ātrums ir pastāvīgs, tad cenas būs stabilas. Ja reālā produkcijas izlaide pieaug par 3% gadā un izmaiņas tehnoloģijā pieļauj naudas apgrozības ātruma pieaugumu par 1% gadā, tad par naudu atbildīgām varas iestādēm vajadzētu nodrošināt naudas piedāvājuma pieaugumu stabili par 2% gadā.
Monetāristi uzskata, ka šis noteikums nodrošinās, lai monetārais šoks neizskautu epizodisku inflāciju un, ka monetārā politika nepielāgosies epizodiskai inflācijai. Lai kāds arī būtu inflācijas iemesls, tāda politika noslāpēs inflācijas spiedienu.
Monetāristu viedokļa rezumējums:
• Inflācija izmaksā dārgi
• Filipa līkne ir vertikāla
• Labākais veids, kā apkarot inflāciju, ir kontrolēt naudas piedāvājumu.
Kā Keinsa skolas pārstāvji kritizē monetāristu perspektīvas. Keinsisti un neokeinsisti uzskata, ka monetāristi pārlieku pārspīlē inflācijas izmaksas, it īpaši modernajā ekonomikā ar intensīvu indeksāciju. Bez tam viņi uzskata, ka monetāristi, pieņemot vertikālas Filipa līknes eksistenci, pārlieku zemu novērtē inflācijas apkarošanas izmaksas. Ar vertikālu Filipa līkni nav vērojama mijiedarbība. Apkarojot inflāciju, netiek paaugstināts bezdarbs, tā kā neatkarīgi no valdības pasākumiem bezdarba apjoms iestrēgs dabiskā bezdarba līmenī. Bet keinsisti uzskata, ka pastāv reālas izmaksas inflācijas apkarošanā paaugstināta bezdarba veidā un, ka vismaz īsā laika posmā, Filipa līkne nav vertikāla.
Keinsisti arī norāda, ka nastas smagums inflācijas apkarošanā gulstas galvenokārt uz tiem, kuri ir pazaudējuši darbu, un nav sadalīts uz visiem iedzīvotājiem kopumā. Bez tam tie, kuri zaudē darbu ir galvenokārt cilvēki bez kvalifikācijas, kuru ienākumi jebkurā gadījumā ir zemi, un kuru spējas izturēt pat neliela bezdarba nastu ir ierobežotas. Salīdzinot inflācijas galvenokārt skar aizdevējus, kuriem parādu atmaksā mazāk vērtīgā naudā. Tādējādi inflācijas apkarošana nesamērīgi lielā apjomā nes labumu bagātajiem.
Kas attiecas uz monetāristu viedokli attiecībā uz inflācijas apkarošanu, tad keinsistiem ir trīs iebildumi. Pirmais no tiem skar monetāro politiku. Keinsisti tic, ka valdībai nepieciešams izmantot visu tās rīcībā esošo arsenālu, ne tikai monetāro politiku. Otrais iebildums ir tāds, ka pakļaušanās uz kādu likumu, piemēram, uz naudas piedāvājuma palielināšanu noteiktā tempā, izsauc atteikšanos no piesardzīgas politikas ievērošanas, iespējas izmantot monetāro politiku atbilstoši ekonomiskiem apstākļiem.

…