Mūsdienu Latvijas jaunā paaudze pasauli redz savādāk – tā ir pārpilna iespējām kā izpausties, kurp doties, par ko kļūt un kā izskatīties. Mēs varam būt atšķirīgi vissavādākajos veidos un tomēr iespēju, kā arī likuma priekšā mēs būsim vienlīdzīgi – vismaz tā vajadzētu būt.
Vēl pirms trīsdesmit gadiem nebija iedomājama skola, bez tās solos kārtīgi un paklausīgi sasēdušiem skolēniem, un vēl jo vairāk - bez skolas formām. Lielākajai daļai mācību iestādes audzēkņiem nākotne saistījās ar palikšanu dzimtajā vietā, bet ne ar izglītošanos ārzemēs. Reti kurš atļāvās domāt par profesiju, kas, iespējams, varētu būt saistīta ar bioķīmiju vai vēl neparastāk – ar programmēšanu. Domāju, tas bija viens no pēdējiem etapiem, kurā vēl saskatāma profesiju, izskata, iespēju vienādība. Vai varētu teikt, ka tad Latvijā bija vienlīdzība vienādībā? Es domāju, ka jā, jo nebija problēmu, aizspriedumu, lai darbā pieņemtu cilvēku un arī tik saprotama lieta, kā sasveicināšanās ar kādu pretimnācēju, citiem redzot, nekļuva par apgrūtinājumu. …
