3. Stoicisma mācība
Sekojot kiniķiem, stoicisma ētikas pamatā ir, ka labais atrodas pašā dvēselē, gudrībā un paškontrolē. Stoiķu ētika uzsvēra likumu: “Seko, kurp ved saprāts”. Ideja bija kļūt brīvam no ciešanām caur apātiju (apatheia), kur vārds apātija jāsaprot antīkajā nozīmē — “objektīvs” vai “tīrs spriedums”, nevis mūsdienu nozīmē “vienaldzīgs”.
Četri galvenie tikumi stoicisma filozofijā:
• gudrība (sophia),
• drosme (andreia),
• taisnīgums (dikaiosyne),
• paškontrole (sophrosyne)
(klasifikācija aizgūta no Platons mācībām).
Tā kā par galveno dzīves uzdevumu stoiķi uzskatīja dzīvi saskaņā ar dabu, tas runā pretrunā ar domu, ka cilvēkam jāmēģina atbrīvoties no ārējiem apstākļiem- afektiem, kaislībām un vēlmēm. Lai novērstu šo pretrunu stoiķi pasludināja jebkādas kaislības par nedabiskām. Stoiķu augstākā laime bija augsta tikumība, kuru grūti sasniegt, jo jāiegūst neatkarība no ārējiem apstākļiem. Tādēļ stoicisms sludina atteikšanos no baudas un materiālajām vērtībām. Taču viņi neuzskatīja, ka jādzīvo nabadzībā. Viņi uzskatīja, ka mantiskās vērtības ir labas, ja tās ir, taču tās nedrīkst izvirzīt kā mērķi vai šķērsli, tad tās traucē sasniegt laimi.
…
