Egils Lukjanskis "Notiesātais"

Daiļdarba valoda.
Daiļdarba valoda ir diezgan viegli uztverama, bet ir arī diezgan daudz pārdomu, kurās ir jāiedziļinās un jāizlasa vairākas reizes, lai saprastu. Paliek arī līdz galam nesaprastas domas.
Ir daudz pārdomu par dzīvi, dzīves jēgu utml. „Kāpēc cilvēkam ir jādzīvo, ja viņš nevar dzīvot mūžīgi? Kāpēc jāmīl, ja mīlestība sagādā vienīgi sāpes?”(169.lpp). „Cilvēka dzīve – vai tas ir sods vai Dieva mīlestības izpausme?”(16.lpp). „Šī pasaule ir jocīga. Cilvēki ir savādi. Patiesībā mēs visi esam garīgi slimi. Viss mūsu dzīves skaistums un pretīgums. Visa mūsu dzīves jēga un bezjēdzīgums. Sākums un beigas. Dzīvība un nāve. Par mīlestību nemaz nerunājot.”(86.lpp). „Vai mūsu dzīvības sākas, pastāv un beidzas aplī vai spirālē? Un vai tā vispār kādreiz beidzas?”(153.lpp). „Cilvēks mirst, un tad nāk tiesa.”(282.lpp). „Nāve – tā laikam it mūsu apziņas lielākā mīkla.”(168.lpp).
Autors gandrīz neizmanto mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. To ir ļoti maz, jo Egils izmanto vienkāršu valodu, nepiesātinātu ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Man patika šis salīdzinājums – „Esmu tīrs kā šis siltais maija rīts. Kā naktī uzplaukušie ābeļu ziedi. Kā baltais krusts uz manas meitas kapa.”(11.lpp). Diezgan populārs epitets – „Silts skatiens”(7.lpp)
Izteiciens „Nāvi pret nāvi” ir diezgan skarbs un ļoti daudzi to apšauba, arī grāmatas varoņi to apšauba, tā saka tikai Krists. Es, personīgi, tam piekrītu, jo tas ir tikai godīgi. Ja nogalina, tad tas nav taisnīgi, ka slepkavai jāsēž ir cietumā daži gadi un tad viņš atkal ir brīvs. Protams, slepkavas nogalināšana, neatdzīvinās nevienu upuri, bet vismaz būtu taisnīga samaksa. Ne grāmatas notikumu laikos, ne arī mūsdienu Latvijā nāves sodus neizpilda, bet vajadzētu.
…