Pasaules vēsturē netrūkst piemēru ( Japāna – Krievija, Somija – Krievija) skaitliski nelielas tautas pašaizliedzīgai varonībai cīņā ar lielajām nācijām. Iepriekšteiktās rindas ir attiecināmas arī uz Latviešu tautu un arī uz latviešu strēlniekiem, kuru gaitām no to sākuma pie Baltijas jūras 1915.gada vasarā līdz pat 1920. gada rudenim un melnajai jūrai, vēsturnieki ir devuši krasi pretrunīgus novērtējumus. Kā vērtēt šīs cīņas mums – 21.gs.cilvēkiem – uz šo jautājumu centīšos rast atbildi tālāk izteiktajos faktos un to argumentācijā.
Līdz pirmajam pasaules karam „cittautiešu” nacionālās karaspēka daļas vai vienības nebija paredzētas. 1915. gadā izplatās uzskats, ka latviešu nacionālās karaspēka daļas varētu ievērojami sekmēt frontes stabilitāti Latvijas teritorijā – augustā ģenerālis M. Aļeksejevs paraksta pavēli par 1. Daugavgrīvas un 2. Rīgas latviešu strēlnieka bataljona izveidi.1916. gadā šie bataljoni tiek pārveidoti par pulkiem. Pēc kaujām pie „Plakaņu mājām”, par latviešu strēlnieku panākumiem sāk runāt un rakstīt visā Eiropā. No iepriekš rakstītajām rindām kļūst skaidrs, ka latviešu tautā atkal ir parādījusies jēdziens , ko tā jau sen bija aizmirsusi – identitāte. Manuprāt, tas ir svarīgi laikā, kad divas lielvalstis ( Vācija un Krievija ) cīnās par ietekmes sfērām šajās zemēs – strēlnieki cīnījās ne jau par cara tētiņu, bet gan par Latviju ( K. Skalbes uzsaukums strēlniekiem), kuras suverenitātes izcīnīšanai liela nozīme bija tās armijai - cilvēkiem , kas gatavi cīnīties par savu identitāti - 1915.gads un strēlnieku bataljonu izveide.
…
