Hipijs noliedz šādas situācijas iespējamību: „Tu nekad neatradīsi tādu īpašību, kas nepiemistu ne man un ne tev, bet tomēr piemistu mums abiem kopā”. (Hipijs Lielākais. 300D, tulk. Ā. Feldhūns, 119. lpp.). Turpretim Sokrāts dialoga turpinājumā piedāvā šādu argumentu: „Ja kopā esam divi, arī katram no mums jābūt diviem, bet, ja katrs no mums ir viens, arī abiem kopā jābūt vienam. Citādi, pēc Hipija domām, neesot iespējams saglabāt esamības vienlaidu dabu: kas ir katrs no abiem, tam jābūt arī abiem kopā.” (Hipijs Lielākais. 301E, tulk. Ā. Feldhūns, 121. lpp.). Ar šo Sokrats pierāda, ka nevienmēr ir nepieciešams, lai katrs no diviem būtu tas pats, kas ir abi kopā, un abi kopā – tas pats, kas ir katrs atsevišķi. Tik netiešajā veidā Hipija loģika atkārtoti tiek apgāzta un apstrīdēta. Hipijs atrod vieglāko ceļu, kas jau sākumā bija viņa virzīts, paziņojot, ka šīs visas runas par skaisto ir sīkumainas blēņas un tukšas, saraustītas pļāpas. Sokrats teatrāli pazemīgi cildina Hipiju par tā gaišo prātu, ja tas zina, kas īsti ir pienācīgs sarunu temats un kas nav. Turpretī „sevi” Sokrats apgalvo esam nelaimīga likteņa gūstā, jo šajos bezizejas disputos tiek „gudro vīru” apsmiets.
Noslēgumā var secināt, ka dialogs nenoved pie mērķa - uzzināt, kas ir skaists un skaistais. Sokrats nonāk pie slēdziena, ka šī saruna skaidri viņam parādījusi, ko nozīmē paruna „skaistais ir grūts”.
…
