K. Skalbe (1879 –1945) literatūras vēsturē iegājis ne tikai kā dzejnieks, bet pasaulē pazīstams kļuvis arī ar savām literārajām pasakām. Viena no pazīstamākajām literārajām pasakām, kur iezīmējas romantisms, ir 1913. gadā tapusī “Bendes meitiņa”, kur atklājas saskaņas un harmonijas meklējumi pasaulē, kurā trūkst cilvēkmīlestības un valda vēsums.
Šajā pasakā ir rakstīts par meiteni, kuras tēvs ir bijis bende un dzērājs, to mēs varam atrast pārstāsta veidā ekspozīcijā. Apkārtējie no viņas izvairījās, un pat no tēva viņa nesaņēma mīlestību. Autors šajā darbā ar sentimentālu intonāciju apraksta to, kā cilvēku iespaido apkārtējo un, it sevišķi, tuvāko cilvēku cietsirdība, vienaldzība neieinteresētība, nelīdzjūtība, un, lai to attēlotu, izmanto ne tikai galvenos kompozīcijas elementus, bet arī citus kompozīcijas elementus, piem., dabas un vides tēlojumus, kuri arī iezīmē tāda epikas veida kā literārās pasakas pazīmes. K.Skalbe meklē atbildi, ko cilvēkam, kas nokļuvis izmisumā šādu iemeslu dēļ, darīt. Šķiet, ka K.Skalbem ar šo pasaku ir arī netiešs mērķis – likt cilvēkiem aizdomāties, ka vajag „pasniegt roku” cilvēkiem, kas nonākuši šādā situācijā. Autors saskata mīlestības vajadzību.
Visa darba centrā ir bērna tēls, kurā dvēseles skaidrība savijās ar ideāliem , tā ir Bendes meitiņa, bēdīga, vientuļa: “Visi no viņas bēga (..) nebij ne radu, ne draugu”, tuvu izmisumam.
…
