Modernitātes teorija asocējas ar Frankfurtes skolu un Herberta Markūzes (1964) darbiem, kas reducēja modernitāti līdz tās negatīvajiem aspektiem- tā tika uztverta kā slēgta un totalitāra varas sistēma.
Politiskā subjekta fragmentācija
Modernitātes diskursā ir izveidojies Pats (self) kā aktīvs aģents, kurš pretojas valsts spēkam un ievieš politisku pašrealizācijas projektu. Tā ir liberācija/atbrīvošanās no uzspiestajām struktūrām, principā no valsts un baznīcas uzliktajiem grožiem. Līdz ar to sākot ar 20.gs. politiskajā subjektā parādās nesaskaņas – notiek politiskā subjekta fragmentācija.
Apdraudēta ir autonomā Patības izdzīvošana masu sabiedrības apstākļos. Jo moderno subjektu veidoja ražotāju sabiedrība, bet tagad tā ir pārvērtusies par patērētāju sabiedrību, kurā lietu ražošana vairs nav saistīta ar radošo garu. Draudi cilvēku autonomijai nāk ne tik daudz no valsts un baznīcas, kā no tirgus, urbanizācijas, vides iznīcības, izmaiņām informācijas un kultūras produktu izmantošanā un identitātes politikas (piem., saistība ar dzimumu un rasi). Draudus sagādā arī indivīda pašizpausmes veids. Autonomijas problēma ir tāda, ka indivīds, jeb politiskais subjekts, vairs nav pašpietiekams.
Apšaubāma ir Paša autonomijas saskaņotība tā personiskajās un kolektīvajās izpausmēs. Nav vairs ticības abstraktai un universālai personai: Patības diskursi ir radījuši vairākas patības. Un tāpēc šajā pluralitātes, atšķirību un identitātes heterogenitātes pasaulē vairs nepastāv tāda „tautas suverenitāte” (augstākā vara), jo pati suverenitāte vairs nav saskaņota vienā vienotā principā.
…
