Vai tiešām cilvēki ir pārsteigti par visu Nīčes pārdrošību un asprātību? Kā gan savādāk varētu būt? Nīcši lasa un vēl kā, viņu lasa, kritizē un tai pat laikā novērtē, tomēr Nīcšem nekad nepietiek – vajag vairāk un vēl vairāk atzinības. Nīcšem vienmēr ir šķitis, ka viņu nenovērtē pietiekami. Viņam nepietiek ar to uzmanību, kuru viņam velta – vajag vairāk un vajag labāk. Un tomēr, kurš uzdrošinātos teikt, ka ir sapratis Nīcši, nu tā līdz kaulam, līdz asakai? Šķiet Nīcše pats runā tieši par tādu legor, tieši šī legar viņam šķiet, ka trūks nākotnē. Bet par spīti viņa teksta sarežģītībai un poētiskajai piesātinātībai ar metaforām, metonīmijām, alegorijām un citiem poētiskiem elementiem, Nīcši lasa un lasīs. Tāds ir arī mūsu, kā topošo filosofijas profesionāļu uzdevums – legor et legar Nietzsche.
Par ko tad Nīcše raksta savos darbos, tas ir nihilisms, visu vērtību pārvērtēšana, pārcilvēks, varasgriba, mūžīgā atgriešanās par excellence. Un bez šaubām nevajadzētu aizmirst vēl vienu lietu, kas šķiet parasti netiek minēta filosofijas vēstures atlantos un antoloģijās – Nīcše raksta par sevi un caur sevi. „Esmu dubultnieks, bez pirmās man arī ir "otrā" seja. Un varbūt arī vēl trešā...”1 Nīcše nav viennozīmīgs, viņa konsekvence ir kas vairāk kā konsekvence pret pateikto, pret to ko viņš jau kādreiz ir teicis. Tas, kas ir viņa galvenais pamat vadmotīvs ir būt vienmēr taisnīgam pret sevi, pat tad, ja tas nozīme nonākt pretruna ar saviem izteikumiem, kuri izsacīti dažādos laikos. Nav lielākas pretrunas Nīcšem, kā pretruna cilvēkam ar saviem uzskatiem „augstāko” principu vārdā – tādu principu, kuri ir ideoloģiski patiesi. …
