1939. gada rudenī Latvija, tāpat kā abas pārējas Baltijas valstis, pasludināja neitralitāti, cerot, ka izdosies saglabāt valstisko neatkarību, taču, manuprāt, visu triju mazo valstiņu liktenis jau tad bija izlemts. Lai gan daudzi uzskata, ka Latvijai 1940. gadā bija vismaz jāmēģina pretoties, es domāju, ka mūsu valstij izvēles nebija. Molotova – Ribentropa pakts jau bija parakstīts, gan Krievija, gan Vācija bija militāri un politiski daudz stiprākas par Latviju, turklāt īstas vienotības, kas kopīgiem spēkiem ļautu panākt savu vismaz daļēji, nebija arī starp pašiem latviešiem.
1939. gada 23. augustā Vācijas un Krievijas pārstāvji noslēdz līgumu, Molotova – Ribentropa paktu, ar slepenu protokolu, kas paredzēja, kā tiks sadalīta Eiropa starp šim divām lielvalstīm. Tā kā tika pievienotais protokols bija slepens, pārējās valstis nezināja par tā eksistenci, tātad nevarēja ne protestēt pret šo rīcību, ne arī sagatavoties gaidāmajiem notikumiem. Atlika tikai “peldēt pa straumi” un ievērot lielvalstu diktētos noteikumus – nebija iespējas izlemt, vai saglabāt neatkarību, vai kurai valstij pievienoties. …
