Impresionisms attēlo lietas un parādības nevis tādas, kādām tām „vajadzētu būt”, bet attēlot tā, „kā es tās redzu”.
Pēc definīcijas, impresionisms ir mākslas virziens, kas radies 19. gs. pēdējā ceturksnī franču glezniecībā un vēlāk izpaudies arī citās mākslās. Impresionistu mākslai raksturīgs gaišs, optimistisks pasaules skatījums. Tā neattiecas atklāt sabiedrības konfliktus, cilvēka dvēseles tumšās izjūtas, smagos pārdzīvojumus. Impresionisti it kā tēlo pasauli „no ārpuses”, atklājot tās brīnišķīgo krāsainību, daudzveidību.
Impresionisma mūzika, kas attīstījās galvenokārt Francijā, izpaudās kā reakcija uz romantisma pārmērībām un, tāpat kā mākslā, balstījās uz atmosfēru un nojausmām, nevis spēcīgu emociju izpausmi un noteiktu sižetu. Impresionisma komponisti deva priekšroku īsākiem skaņdarbiem, tādiem kā Noktirnes, Arabeskas un Prelūdijas. Šī virziena skaņdarbos tikpat kā nav sastopamas plaši izvērstas, dziedošas melodijas. To vietā ir īsas, melodiskas frāzes, kas parādās, pazūd un mainās. Reizēm tas atgādina brīvu improvizāciju, nesakārtotību. Tā izvairās no klasiskā izmantojuma.
Par vienu no svarīgākajiem izteiksmes līdzekļiem, vai pat pašu galveno, kļūst tembrs – instrumentu balsu atšķirīgās nokrāsas.…
