21. gadsimtā izpratne par filozofijas būtību noteikti atšķiras no tās, kas Eiropā valdīja 6. gs. pr. Kr. Uzreiz pievēršos Rietumu pasaules domātājiem, jo Seno Austrumu kultūrās ir grūti izšķirt tādu atsevišķu jomu kā filozofiju. Uzsākot kursu šajā priekšmetā, audzēkņiem uzreiz paskaidroja, ka tā nav definējama kā zinātne, jo visas zinātnes jomas ir cēlušās no tās. Un tam es piekrītu.
Sengrieķi domāšanas mākslā saskatīja iespēju izskaidrot pasaules un visuma uzbūvi. Bija daudz nozīmīgu makro-jautājumu, kurus atrisināt centās izglītoti cilvēki (tolaik tikai vīrieši). Natūrfilozofija iekļāva sevī pārāk daudz no šodienas fizikas jautājumiem, tāpēc, manuprāt, tuvāks mūsdienām bija sofistu skats uz parādībām. Viņi pievērsās pašas domāšanas izpētei. Tas ir savienojams ar pēdējo gadsimtu domātāju centieniem pietuvoties „tīrajai valodai” un tīrajai domai (piemēram, L. Vitgenšeins, Neopozitīvisms, Normālās valodas filozofija u.c.). Tādi sofisti kā Trasimahs, Hipijs, Protagors u.c. spēja pārsteigt savus laikabiedrus ar domas lidojumu, kuru vienkāršs pilsonis nekad nebija sasniedzis.…
