Šajā nodaļā autors apskata „urbāna sociālpastorāta aizsākumus” pēc trim soļiem – skatīšanas, spriešanas un rīcības. Šī metode var būt piemērota tad, kad Praktiskā teoloģija vispirms (pirmajā solī) balstās indukcijā, „sekojošas sociālanalīzes ietvaros, sperot otro soli smeļas no teoloģiskiem, sociālzinātniskiem un humānzinātniskiem, kā arī filozofiskiem avotiem”, „treškārt , iedarboties, veidojot un izmainot praksi.”1
Kristietība pirmajos gadsimtos ir bijusi pilsētas reliģija un tās nozīmīgums, kā to bija parādījis Harnaks, pieauga līdz ar pilsētas lielumu. Taču mūsdienās pilsētā ir vērojama tendence uz „jaunu” reliģiozitāti, kura ir vairāk ezoteriska, saistīta ar meditāciju un mītiem, kura tiek saukta par „lielpilsētas reliģiju”. Līdz ar to mazinās kristīgās baznīcas rezonanse. Tas liek autoram uzstādīt jautājumu, vai kristīgo Baznīcu un kristīgo pastorālaprūpi ir jāatstāj perifērijā, vai arī šī urbanizācija ir izaicinājums Baznīcai, tās sociālajam darbam, diakoniskajām grupām un Sociālajai pastorālaprūpei kopumā.…
