Mūra ēkas Latvijā ienāca kopā ar kolonizatoriem un rietumu kristietības nesējiem 12.gs.beigās – 13.gs.sākumā. Kā primārās bija aizsardzības būves – drošs sargs no iezemiešiem. Pirmās apdzīvoto vietu aizsardzības sienas un mūra ēkas bija kaut kas neparasts un jauns vietējām tautām. Šajā laikā Rīgas aizsardzības mūra iekšpusē cēla tikai koka ēkas, arī baznīcas, kuras ieskāva 5m augsts aizsardzības mūris
Daugavas krasti bija bagāti ar pelēko dolomītakmeni un tas bija pieejamākais būvmateriāls. Arī kaļķakmens nebija nekāds retums. Pirmās ēkas mēģināja būvēt no rūpīgi apstrādātiem, neregulāriem pelēkā dolomītakmens klučiem. Tā kā liela izmēra akmeņi bija retums, visu šo ēku būvniecībā novērojama pāreja uz ne tik ļoti regulāru akmeņu izmantošanu. …
