Sociālās psiholoģijas jautājumi

1.sociālās psiholoģijas jēdziens, tās vēsturiskā attīstiba
mūsdienu etaps sociālajā psiholoģijā sākās20.gs 20tajos gados. Sociālā psiholoģija ir zinātne, kas pētī cilvēku uzvedības un rīcības likumsakarības, kas izriet no cilvēku ieslēgtības sociālajās grupās, kā arī šo grupu psihologīskos raksturojumus. Sociālā psiholoģija galveno uzmanību vel’ti cilvēku interakcijas psiholoģiskajiem aspektiem, pētot indivīdu psihiskās darbības izmaiņas mijiedarbībā, grupu dzīves psiholoģiskos raksturojumus, masu spihes parādības. Vispārpieņemtas sociālās psiholoģijas priekšmeta definīcijas zinātnē nav. Galvenais cēlonnis sociālās psiholoģijas kā patstāvīgas zinānes pastāvēšanai var minēt to apstākli, ka sabiedrības dzīvē pastāv parādību kopums, kuras nav iespējams saprast un izpētīt, lietojot vienīgi socioloģijas vai tikai vispārējās psiholoģijas priekšstatus un metodes, tikai šo abu zinātņu dialektiska, konceptuāla sintēze spēj dot sociālo faktu objektīvu analīzi.
2.pētījuma metodes sociālajā psiholoģijā
radniecīgas socioloģijas metodes, psiholoģiskas metodes. Atšķiras pēc apstākļiem: laboratorijas, lauku, korelācijas aptauja, experimentālā. Korelācijas metodes priekšrocības un trūkumi: atsedz sakarības, saistības starp dažādām parādībām; sociālajā psiholoģijā izmanto, lia noskaidritu cēloņus un sekas; grūti noteikt, kurš no kura atkarīgs; nekad nevar būt drošs, ko izraisa, kas kam ir cēlonis/sekas. Aptauja: ietver sevī dažādas nianses; objektivitāti ietekmē-gadījuma izvēle, ja izvēlas pareizu respondentu, tad var noteiktu kopainu objektīvi; jautājumu secība; atlistošas izvēles iespējas; jautājumu formulēšana. Experimentālās metodes-notiek ikdienišķu procesu imitācija: imitējot var pārbaudīt konkrētu faktoruietekmi; mainot, variējot vienu vai divus faktorus, ir iespējams noskaidrot, kā šīs izmaiņas ietekmē personību-sociālās domas, uztvere, viedokļi, soc attīstība; ar mērķi noskaidrot cilvēku uzvedību konkrētā situācijā. . divi komponenti-kontrole, nejaušais sadalījums. Sociālās psiholoģijas experimentālās metodes ētika: experimenti prasa mānīšanu, maldināšanu, melus; experimentā slēpj experimenta mērķus, lai ‘ta netieši neietektmētu novērojamo personu; noteikumi vienādi, nemainīgi, vienveidīgi, bezpersoniski.…