Trauksme ir emocionāls stāvoklis (bailes, nemiers, bažas), kas rodas neskaidru, nenoteiktu reālu vai iedomātu draudu iespaidā.
Trauksmes reakcija – tā ir mobilizācijas stadija, kad organisma aizsargspēki tiek mobilizēti, lai cīnītos ar stresoru. Šo stadiju raksturo ādas apsārtums, pastiprināta siekalu izdalīšanās, muskuļu tonusa vājināšanās, pārmaiņas virsnieru dziedzeru darbībā un to palielināšanās, ķermeņa masas samazināšanās svars un sadalīšanās procesu pastiprināšanās audos. Dažādu procesu iedarbības rezultātā vājinās organisma pretošanās spējas pret dažādiem vīrusiem, baktērijām, kā arī alerģiskā reaktivitāte un rezistence pret audzējiem.
Trauksmes pamatā ir bailes, nākotnes paredzējums, kur liela nozīme ir fantāzijai. Trauksmes fantāzijas iekrāso dažādi afekti un vēlmes – bailes, kauns, vainas apziņa, sēras.
Trauksme dažādu autoru darbos tiek uzskatīta par uzvedības zemapziņas motīvu, galveno psihopatoloģijas simptomu, unikālu cilvēka fenomenoloģisko pieredzi, autonomās nervu sistēmas izlādes fenomenu, būtisku faktoru bērna socializācijā, kā arī nozīmīgāko dziņu cilvēku un dzīvnieku iemācīšanās procesā.
Bērnam izraisa trauksmi siltu attiecību un pieķeršanās trūkums, sacensības gaisotne, optimisma trūkums ģimenē, vecāku savstarpējās nesaskaņas. Atkarība no vecākiem bērnam traucē pārvarēt pamestības, vientulības, izolētības, bezpalīdzības izjūtu.…
