Es laikam teikšu kā slavenais lācītis Vinnijs Pūks:”Ar jaunajiem dzejniekiem ir tāpat kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt.” Lai gan man ir grūti spriest, jo esmu lasījis tikai kādu trīs vai četru jaunāko dzejnieku darbus, kopumā varu izspriest, ka šajā dzejā literārā valoda ir ļoti maz. Tas var šķist no malas dīvaini, bet literārajai valodai un rakstīšanas stilam ir ļoti liela nozīme, jo tādejādi katrs dzejnieks dod par sevi ziņu, un tas pirmais iespaids ir tas pats svarīgākais.
Diezgan nepierasti ir tas, ka katrs dzejnieks raksta tēmas nevis par tautai zināmiem notikumiem, bet par sev tuvām lietām, mirkļa redzējumiem, domu uzplūdiem. Un bieži vien šie domu savārstījumi ir tik nesakarīgi, ka, no malas lasot, nevar to jēgu izprast. Lai gan viens smuks dzejolītis ir gan, tieši attiecināms uz kādu brīdi, kuru ir redzējis dzejnieks.
“Es zinu: lugā aiz loga mainīt nedrīkst neko. Tas troksnis ir no Valdemāra ielas lejā. Tie ļaudis iet un nāk no maizes veikala(pirmajā stāvā, lielajā mājā pa kreisi).
…
