Līdz pat pašām lugas beigām Romeo un Džuljeta mēģina atrast dažādus veidus kā izpatikt visiem šiem aspektiem – pašiem, ģimenei, draudzei, autoritātēm, un tas ir tas, kas arī nogalina viņus. Ja viņi būtu kopā aizbēguši vai vienkārši nodevušies iekārēm bez laulības saistībām, viņi visdrīzāk būtu izdzīvojuši. Viņu mīlestība ir sava veida atbilde nežēlīgajai pasaulei, kurā viņi dzīvo, un autoritātei, kas kontrolē šo pasauli. Tomēr viņi nekad pilnībā nepamet ne šo pasauli, ne autoritāti.
Kopsavilkums tomēr ir tāds, ka lugas tēli vēlās iegūt harmoniju starp visām šīm autoritātēm un laimīgu dzīvi kopā, savā dzimtajā pilsētā. Lugas gaitā Romeo un Džuljeta konsekventi piesauc gaismu un tumsu, dienu un nakti, sauli un mēnesi, it kā meklējot kādu kontroli no universa, jo tā ir vienīga iespēja kā viņi var panākt visu, ko vēlās. Tomēr universs tā nestrādā, tas nepakļaujas nevienam, lai cik īsta būtu mīlestība, tu nevari izvairīties no likteņa vai salauzt laiku. Tas ir viens no veidiem kā ir iespējams lasīt Romeo un Džuljetu, viņi saņēma to, ko bija pelnījuši, izaicinot likteni.
…
