Tomēr, manuprāt, galvenā 20.-30. gadu koncepcija ir aizmirsta. Visa pamatā bija ideja attīstīt skolēna intelektu caur fizisku nodarbināšanu. Zināšanām nav nozīmes, ja tās nevar izmantot praktiski, tāpēc milzīga nozīme tika vērsta prasmju gūšanai, lai zināšanas varētu pielietot reālajā dzīvē. Mūsdienās ir zudusi mācību metodika, kas zinātnisko zināšanu pusi savienotu ar praktisko. Īpaši to izjutu pati mācoties ģimnāzijā. Ir ļoti daudz teorijas, bet praktisks tās pielietojums ir reti kurā mācību priekšmetā. Varbūt toreiz prasme dzīvot sabiedrībā tika nozīmēta pat pārāk augstu, jo nereti tas nozīmēja savu interešu pakļaušanu sabiedrības vajadzībām, kas, savukārt, būtu pretrunā ar humāno pedagoģiju, tomēr uzskatu, ka arī ģimnāzijām un vidusskolām, kas sagatavo audzēkņus tālākām studijām augstskolās, būtu jānovērtē praktiskās zināšanas. Ir svarīgi tās iegūt arī tiem, kas nemācās arodskolās.
Skolotāja darbs cauri laikiem ir kā dzīvesveids, aicinājums, kas mīt gan rītā, gan vakarā. Šis aicinājums ir kā dzīves filozofija, ar to parādās pilnīgi cita attieksme pret dzīvi. Galu galā mācību stundas nevis jāvada, bet jādāvina, lai to izdarītu jābūt nesavtīgai vēlmei sagatavot bērnus nevis skolai, bet nākotnei. Atklāt to, kas jau ir bērnos, ir īsts izaicinājums un māksla. Ne katrs to spēj.
…
