Plīnija vēstules, kaut gan adresētas noteiktiem cilvēkiem, ir domātas lasītājiem (viņš pats par to raksta 1. grāmatas 1. vēstulē). Viņa vēstules no 1. – 9. grāmatai ir rakstītas ar nodomu tās publicēt, tādēļ tās ir stilistiski izstrādātas, atšķirībā no 10. grāmatas – Plīnija sarakstes ar imperatoru Trajānu -, kurā ietilpstošās vēstules, tiek uzskatīts, nav mākslinieciski apstrādātas.
Plīnijs ir mācījies pie Kvintiliāna. Viņa priekšgājējs bijis Cicerons, kurš sarakstījis pāri pār 800 vēstulēm. Cicerons izveidoja t.s. mēreno stilu, kuru piekopj arī Plīnijs - šis stils atrodas pa vidu starp vienkāršo atikismu un krāšņo aziānismu.
Vēstuļu mērķis ir sazināšanās. Plīnija vēstules veic šo funkciju, vienlaikus būdamas estētiski baudāmi darbi.
Lai gan valoda ir skaidra un samērā koncentrēta, ir skaidrs, ka vēstules ir stilistiski izstrādātas. Piemēram, Plīnija slavenākās vēstules – 6.16 un 6.20 –, kurās viņš raksta par Vezuva vulkāna izvirdumu un sava tēvoča nāvi, ir lasāmas kā izstrādāts daiļliteratūras darbs.…
