Merso, galvenais varonis, pasauli uztver haotiski, jo tai ir zudusi robeža starp labo un ļauno. Apkārtējā ainava izskatās pārdabiska un nomācoša. Pasaule ir bezjēdzīga. Merso no mātes ir bijis diezgan atsvešināts, bet viņas bērēs viņš saprot, ka vajadzēja viņai veltīt vairāk uzmanības un laika. Kad viņš nonāk cietumā par alžīrieša slepkavību, kur viņš pārdomā dzīvi, sāk novērtēt to, ko ir zaudējis - ārpasauli, cilvēkus, brīvību. Saprot, ka pēc alžīrieša nogalināšanas cilvēki viņu nicinās, bet viņš to pat vēlās, jo saprot, ka par nodarīto ir jāsaņem sods.
Visā romānā īpaši uzsvērta viņa attieksme pret māti, īpaši jo viņas bērēs, kur viņš nesēroja, un pat negribēja redzēt mātes līķi.
‘’Pateica, ka es negribējis paskatīties un mammu, esot pīpējis, pie zārka esot aizmidzis un dzēris kafiju ar pienu.’’
Merso apkārtējā pasaulē, sabiedrībā jūtas kā svešinieks, apkārt ir nomāktība, netīrums. …
