Īpaši aizsargājamas dabas teritorijas

Pašlaik visā pasaulē viens no visnozīmīgākajiem tematiem ir dabas aizsardzība. Par dabas aizsardzības jautājumiem plaši raksta pasaules prese, ar to nodarbojas televīzija, radio, kino, tos apspriež daudzās starptautiskās organizācijās un forumos.
Vispirms būtu jānoskaidro, ko mēs saprotam ar jēdzienu „dabas aizsardzība”, jo bieži vien dzirdam runājam par vides aizsardzību. Vai šie abi jēdzieni nozīmē vienu un to pašu? Dažādiem autoriem par to ir pilnīgi atšķirīga izpratne. Ja mēs nedaudz ieskatāmies dabas aizsardzības vēsturē, tad pirmie pasākumi dabas aizsardzībā tika veikti 19.gadsimta vidū Rietumeiropā un ASV. Sākotnēji iezīmējās divi galvenie virzieni: 1) unikālu, zinātniskā, kultūrvēsturiskā vai estētiskā ziņā nozīmīgu teritoriju, aizsargājamu dzīvnieku un augu sugu izdalīšana 2) racionāla dabas resursu izmantošana un saglabāšana. 20.gadsimtā cilvēki sāka aizvien intensīvāku saimniecisko darbību un līdz ar to sākās dabas un cilvēka tuvākās apkārtnes piesārņošana ar dažādām kaitīgām vielām un fizikāliem faktoriem (radioaktivitāti, izplūdes gāzēm, elektromagnētisko starojumu, troksni u.tml.). Šī cilvēka tuvākā apkārtne ieguva vides nosaukumu. Vides jēdziens laika gaitā paplašinājās. Tā kā tīras vides nodrošināšana mūsdienās ir kļuvusi ļoti aktuāla un ieguvusi prioritāru nozīmi, tad bieži vien termina „dabas aizsardzība” vietā tiek lietots termins „vides aizsardzība”. Tomēr, kā jau minēju, dažādu autoru viedokļi par to atšķiras. Tā piemēram Latvijā pazīstamais dabas aizsardzības speciālists Indulis Emsis ar terminu „dabas aizsardzība” saprot tikai īpaši aizsargājamo dabas objektu aizsardzību.1
Latvijā jau kopš seniem laikiem ir izveidojusies neatkārtojama dabas daudzveidība – veci meži, nenosusināti purvi, jūras, ezeru un upju krasti, kur atrodama augu, dzīvnieku un putnu dažādība. Katrai sugai dabā ir sava vieta un nozīme. Diemžēl mēs šīs vērtības bieži vien uztveram kā pašsaprotamas, tās nesaudzējam, pārmērīgi izmantojam, apbūvējam, nosusinām vai appludinām, piesārņojam vai pat iznīcinām. Šāda attieksme un rīcība īsākā vai garākā laika posmā var novest līdz situācijai, kad kāds no šiem dabas ķēdes posmiem nemanāmi un neatgriezeniski izzudīs, rezultātā izraisot visas sistēmas sabrukšanu. …