Reformācija un kontrreformācija 16. gs. - 17. gs.v. Eiropā
Reformācija ir 16. gs. notikusī baznīcas šķelšanās kustība, kuras mērķis bija reformēt katoļu baznīcu Eiropā, tāpēc ka Eiropas sabiedrībā, tajā skaitā lielā daļā pašas garīdzniecības, brieda neapmierinātība par daudzu augsta līmeņa baznīcas hierarhu izlaidīgo dzīves veidu, greznību, visatļautību, slinkumu, kas arvien vairāk nomelnoja Baznīcu kopumā un grāva tās reputāciju.
Baznīcas krīzes izpausmes
Baznīca bija kļuvusi par institūciju ar savu hierarhisko sistēmu, tā pretendēja ne tikai uz reliģisko varu, bet arī uz laicīgo varu
Korumpētība visās tās struktūrās, garīdznieku privilēģijas, amatu pirkšana un pārdošana, indulgenču sistēma, kas ļāva grēku izpirkt ar naudu, vispārējā morālo principu degradēšanās
Dižciltīgo kārtas dominēšana baznīcas pārvaldes institūcijās (paši vadītāji praktisēja pamatā laicīgu dzīvesveidu)
Baznīcas nespēja uztvert un izvērtēt konstruktīvu kritiku
Klosteru dzīves morāles pagrimums, laicīgo nodarbju pārsvars pār garīgajām (tirgošanās, amatniecība, lauksaimniecība, īpašumu pārvaldīšana u.c.), nodošanās grēcīgām baudām, slinkumam, mantkārei
Teoloģiskās orientācijas zudums, atkāpšanās no Svēto Rakstu sākotnējiem pamatiem.…
