Skatoties cauri nedaudz skumjajām loga rūtīm, vēroju rudeni. Rudens kā rudens. Vairs neatceros, vai pagājušajā gadā tas bija kaut uz pusi tik īpašs kā šogad. Var jau būt. Katrs rudens ir īpašs, jo ievieš jaunas, līdz galam neatklātas korekcijas. Arī šis.
Pamanu aroniju krūmu, kas pa vasaru uzkrāto staltumu jau zaudējis, ievēroju vējā mazliet iešķiebto siltumnīcu. Pelēki. Tā apgalvo vairākums. Blakus šīm it kā lietus aizpludinātajām lietām, kas vēl vasarā varēja lepoties ar savu krāšņumu un pilnību, rudens ir ienesis savu skaistumu. Savu „prieka lietutiņu”- smalku, tik tikko manāmu.
Kļavu lapu grandiozā šūpošanās vējā, saldo vilkābeļu augļu vilinājums. Šīs ir lietas, kas spēj lietainu dienu padarīt par skaistu jebkuram, kurš skatās un spēj ieraudzīt.
Ne velti šis ir īstais laiks gada visdziļākajām pārdomām un iedvesmas apjaušanai. Neviens cits gadalaiks neļauj ieskatīties sevī tik vērtējoši.
Kā jau īstiem latviešiem- katrai sezonai savu darbu plāns. Labi, ka rudens ir parūpējies par gariem un tumšiem vakariem Mūsdienās- aromātiskās sveces un krāsaini lietussargi, bet tad, kad lietas bija vienkāršākas- skalu uguns un stāsti pustumsā.…
