Nāve vienmēr un visur ir nodarbinājusi un saistījusi cilvēku prātus. Tas ir noslēpumainības apgabals, kuru līdz galam cilvēki nekad neiepazīs. Izsmeļošas atbildes nav un arī nebūs, vienīgi tas, ka organisms pārstāj funkcionēt, līdz ar ko dzīvā būtne vairs nav dzīva, tātad nespēj vairs pildīt savu lomu dzīvajā pasaulē. Medicīna spēja aprakstīt sindromus un stāvokļus, kas piemeklē cilvēka organismu mirstot, bet to, ko piedzīvo pats cilvēks mirstot, to viņš paņem līdzi, tā arī nespēdams nodot citiem savas sajūtas. Ir tādi, kas izskaidrojumus par nāves izjūtām meklē to cilvēku teiktajā, kas pārdzīvojuši klīnisko nāvi, bet šeit tāpat nav vienojošu skaidrību, jo cilvēki to pārdzīvo katrs savādāk, ja arī ir kas kopīgs, tad tomēr cilvēks nav nomiris pilnīgi- līdz galam- tad, kad vairs nav iespējama atgriešanās dzīvo pasaulē.
Nāve, kā dzīves fons,- kā tas, kas dzīvi tiešām padara dzīvu, interesējusi praktiski katru filosofu. Saka pat, ka filosofa dzīve vainagojas ar nāvi. Tādēļ par šo tematiku varētu savākt varen plašu materiālu. Seneka kādā no savām vēstulēm Lucīlijam raksta: “…mēs tiekam gan iedegti, gan nodzēsti. Starplaikā šo to jūtam, bet pirms un pēc tam ir dziļš miers. Ja nemaldos, mans Lucīlij, kļūdāmies uzskatīdami, ka nāve mums vēl ir priekšā, jo tā jau ir bijusi un būs pēc mums. Kas bijis pirms mums- tā arī ir nāve.” …
