1934. gada naktī no 15. uz 16. maiju Latvijas brīvvalstī notika valdības izplānots apvērsums, kura galvenie plānotāji bija politiskā spēka, Zemnieku savienības, biedri Kārlis Ulmanis, Alfrēds Bērziņš, kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis un Ārlietu ministrijas vadītājs Vilhelms Munters. Tika likts pamats autoritārā režīma ieviešanai un attīstībai Latvijas valstī. 1936. g. 27. februārī Ministru kabineta slepenā sēdē, bez K. Ulmaņa dalības, nolēma viņam piešķirt arī Valsts Prezidenta amatu, jo viņš jau bija iecelts par Ministru Prezidentu un viņa rokās bija valsts kontrole. Latviešu tautas acīs K.Ulmaņa autoritārais režīms, dēvēts arī par „Ulmaņa laikiem”, ir bijis gan pozitīvu pārmaiņu un reformu, gan arī negatīvuma un savtīguma nesošs, tāpēc jāizvērtē šī režīma gan pozitīvie, gan negatīvie aspekti un ieguldījums Latvijas valsts attīstībā. Pozitīvi vērtējamas ir ekonomiskās krīzes apkarošana, izglītības un kultūras attīstīšana, negatīvi – netieša minoritāšu apspiešana un Latvijas neatkarības nesargāšana.
K.Ulmaņa režīma politika ekonomiskās krīzes samazināšanā bija vērsta uz rūpniecības un lauksaimniecības attīstīšanu, finansējot to. Par piemēru, agrārā reforma, t.i. zemes sadalīšana, tika sākta 1920. gada septembrī ar Satversmes sapulces pieņemtu likumu, taču tās realizācija turpinājās vairāk kā 15 gadus un tieši autoritārā režīma laikā tika pabeigta.…
