Joprojām ir cilvēki, kuri atceras, pie mēram, telefonu numurus. Diemžēl tādus, uz kuriem vairs nav vērts zvanīt. Tomēr šķiet, ka viņi atmiņas krāj citādi. It kā albumos līmē fotogrāfijas, raksta par sajūtām, domām, sastaptajiem cilvēkiem. Lapas var pašķirt atpakaļ, bildes aptaustīt. Pirmās ar laiku pabalē, bet cilvēks tikai šķir nākamo. Kādam lapu pietrūkst, un jāsāk rakstīt uz jau aizpildīto stūriem. Tagad atmiņas ir krāsu, skaņu, vārdu un seju jūklis. Krāsains juceklis bez smaržas un faktūras, faili, ko bez žēluma esam gatavi pārcelt uz mapi izdzēšanai. Tomēr starp digitālajiem momentuzņēmumiem ir gleznas, kas tapušas ar īstām krāsām, atmiņas, kuras smaržo, garšo, silda. Tās ir tā vērts, lai glābtu kā lielus dārgumus, lai ik pa laikam pie tām atgrieztos un vēlreiz pakavētos. Kā jau vasarā – pārdomu un atmiņu laikā – pienākas. …
