“Svešinieks” ir eksistenciālisma darbs, jo tajā sastopami eksistenciālistu darba motīvi un idejas – atbildība, indivīda un brīvības tēlojums, atsvešinātība, izmisums, dzīvība, nāve un dzīves jēgas meklējumi. Darbs sākas ar to, ka Merso kungs uzzinājis, ka viņa māte ir mirusi, bet viņu tas īpaši nesatrauc. Viņš dodas uz Marengas patversmi, kur pēdējos gadus dzīvojusi viņa māte. Patversmes direktors jau par visu ir parūpējies. Viņam tikai atliek parakstīt papīrus. Notiek atvadas no viņa mammas, uz tām ierodas lielākā daļa patversmes iedzīvotāju, pārsvarā tādi paši un līdzīga vecuma ļaudis. Zālē notiek atvadas, kad durvju sargs piedāvā atvērt zārka vāku, lai dēls vēl pēdējo reizi varētu uz savu māti paskatīties un kā nākas atvadīties. Merso no šādas iespējas atsakās un durvju sargs to neizprot. Merso kungs liekas arī vienaldzīgs, jo :”Pēc tam man sagribējās uzpīpēt. Bet es svārstījos, jo nezināju, vai drīkstu pīpēt pie mammas zārka. Taču pārdomājis, nospriedu, ka tam nav nekādas nozīmes”. Es domāju, ka zālē pie aizgājējas gan nevajadzētu smēķēt, taču Merso tas ir mazsvarīgi. …
