Pilsoņu karš bija pārsvarā cīņa starp „Sarkanajiem” (komunisti, revolucionāri) un „Baltajiem” (monarhisti, konservatīvie, liberāļi un sociālisti), kas bija pret Boļševiku revolūciju. Tika karots no 3 galvenajām frontēm – austrumiem, dienvidiem un ziemeļiem.
Karš iesākās ar konfliktiem starp Krievijas grupējumiem. Tika nodibināta Brīvprātīgo armija, kas bija kontrrevolūcijas armija Krievijas dienvidos. 1919.g. no marta līdz novembrim Baltā armija veiksmīgi virzījās uz priekšu uz Maskavu un realizēja Sarkanās armijas atkāpšanos. Baltās armijas līderi bija dienvidos – Denikins, austrumos – Kolčaks, ziemeļos – Judeničs, tomēr Trotska reformētā Sarkanā armija pēc neilga laika atspieda Kolčaka spēkus atpakaļ, vēlāk arī pārējās Baltās armijas spēkus.6 Kolčaka un Denikina armijas novembrī sabruka pilnībā. Viens no Baltās kustības līdieriem Vrangels savāca pāri palikušās Denikina armijas spēkus un nostiprināja savas pozīcijas Krimā tomēr Sarkanā armija, atgriežoties pilnā sastāvā pēc poļu-padomju kara, sakāva Balto armiju.
Pilsoņu karš pamatā beidzās jau 1920. gadā ar boļševiku (Sarkanās armijas) uzvaru, lai gan atsevišķos reģionos pretestība turpinājās līdz pat 1922. gadam. ‘Sarkano’ uzvara izskaidrojama ar milzīgo armiju, kas skaitliski pārsniedza Balto armiju vairākas reizes. Tāpat boļševiki kontrolēja galvenos industriālos rajonus. Tāpat komunistiem bija labi iekšējie sakari, kā arī izdevīgas dzelzceļu līnijas, līdz ar to nosūtīt savus karavīrus uz jebkuru cīņas vietu nebija problēmu. Otra Sarkanās armijas priekšrocība bija armijas vadītāji. Trotskis bija izcils runātājs un militāro vienību organizētājs, kas ieviesa armijā īpašu disciplīnu.7
Karš bija paņēmis vismaz 8 miljonu cilvēku dzīvības.
…
