Šis posms ir visilgākais, jo vajadzēja vairāk nekā 20 gadsimtu, lai uzkrātu zināšanas, kas veicināja strauju valodniecības attīstību XIX un it īpaši XX gadsimtā.
1.Klasiskās senatnes filoloģija. Filoloģija ir zinātne, kas pētī rakstu pieminekļus no valodas, stila, vēsturiskās un etniskās piederības viedokļa. Tā radās, kad bija uzkrājušies rakstu pieminekļi un radās nepieciešamība tos pētīt. Valodniecības attīstību visvairāk ietekmēja Senās Indijas un Senās Grieķijas filoloģija.
Vēdas un Pānini gramatika. Vēdas jeb hinduisma svētie teksti parādījās vēl pirms VI gs.p.m.ē. Vecākā ir Rigvēda – himnu vēda, kuras kopapjoms līdzinās „Iliādas” un „Odiseja” kopapjomam. Rigvēdas valoda ir pamatā apstrādātai senindiešu valodai jeb sanskritam (tautas jeb nepastrādāta ir prakrits), kas ir indoeiropiešu valodu saimes pirmvaloda. Pānini dzīvojis IV gs.otrajā pusē un viņa gramatiku „Aštadhjai” (gramatikas likumu astoņas daļas) veido 3996 dzejas formā rakstīti likumi, norobežo 4 vārdšķiras: nomens, darbības vārds, prievārds, partiklula.
Sengrieķu filozofija un valodniecības jautājumi. Valodniecības jautājumi risināti tiek 2 aspektos: filozofiskā un gramatiskā. Heraklīts .(~544.g.p.m.ē.) uzskatīja, ka vārdi ir dabas veidojumi. Dēmokrits (~ 460.g.p.m.ē.) centās pierādīt, ka ka vārdi tiek veidoti pēc paraduma un izvirzīja 4 argumentus: pastāv homonīmi, sinonīmi, nenosauktas lietas un pērdēvēšana. …
