Kad es dzirdu vārdu „Utopija” – es iedomājos milzīgu jūru, kurā neviens nedzīvo. Es nezinu, kāpēc man ir tieši tāda asociācija. Varbūt, ka krieviem ir vārds „утопиться”, nezinu.
Ar vārdu „utopija” es saprotu kaut ko nereālu, kuru nav iespējams realizēt, to var izdomāt, bet mūsu pasaule, mūsu dzīve neļauj to realizēt. Zinātnieki joprojām sapņo un cenšas izdomāt vai izgudrot mūžīgo dzinēju. Pagaidām tā arī ir utopija, jo pasaulē eksistē fiziskie likumi, kuru dēļ mēs nevaram to izgudrot. Bet kas zina, viss tomēr ir iespējams...
Man bija jāsalīdzina divas utopijas, Platona „Valsts” un Kampanellas „Saules pilsēta”. Kas attiecas uz „Valsti” to bija diezgan grūti lasīt, es to lasīju jau otro reizi, bet joprojām man ir palikušas dažas neskaidrības, varbūt vienkārši valoda ir grūta. Bet „Saules pilsēta” man ļoti patika, bija sajūta, ka es lasu kaut kādu pasaku. Tāpēc man ir liela vēlēšanās runāt par „Saules pilsētu”, bet ne par „Valsti”. …
