Šķēpa mešanas tehnika

Fināla piepūle.
Pēc kreisās kājas novietošanas, kad sākas ķermeņa apakšējās daļas (pēda, kāja) bremzēšana, iegurnis turpina virzīties uz priekšu – uz augšu caur taisnu kreiso kāju. Labā kāja iztaisnojas ceļgalā, grūžot gurnus priekšā uz augšu. Pleci un labā roka atpaliek un atrodas aiz kopējā masas centra. Pēc tam šķēpmetējs strauji atvelk kreiso roku uz aizmuguri caur sānu, izstiepjot krūšu muskulatūru, kreisais plecs aiziet uz aizmuguri – sportists iziet caur „nostiepta loka” stāvokli. Labā kāja pilnīgi iztaisnojas, atraujas no atbalsta, pleci aktīvi virzās uz priekšu, labā roka vēl iztaisnota elkonī atrodas aizmugurē. Kad kopējā masas centra projekcija pietuvojas kreisās kājas pēdai, labā roka saliecas elkonī, elkonis virzās uz priekšu – uz augšu. Pēc tam, kad labās rokas plauksta paiet garām galvai tā iztaisnojas elkonī, virzot šķēpu zem noteikta leņķa. Tad tiek izpildīta kustība ar roku, piešķirot šķēpam rotējošu kustību un roka tiek atrauta no šķēpa. Šķēpu nedrīkst atvirzīt uz sānu tālu no labā pleca, pie kam nepieciešams, lai muskulatūras virzītājspēks sakristu ar šķēpa garenvirziena asi, ejot caur viņa smaguma centru. Šeit fināla piepūle arī beidzas, šķēps ir ieguvis sākuma ātrumu un tam tiek piešķirti sekojoši parametri: noteikts izmešanas leņķis, kurš svārstā 29 – 36 grādu leņķa robežās; trajektorijas augstums, ar visaugstāko punktu – 14 – 17 m; lidošanas laiks – 3,5 – 4,5 sekundes; šķēpa sākotnējais ātrums- 30 – 32 m/s.
…