Patērētāja ienākumi un izdevumi. Patērētājs ir mājsaimniecības, kas pērk tirgū preces un pakalpojumus savam patēriņam. Savukārt patēriņš ir iegādāto mantu izmantošana, lai apmierinātu savas vajadzības. Galvenie naudas līdzekļu iegūšanas avoti ir atlīdzība, ko saņem mājsaimniecības par tirgū pārdotajiem ekonomiskajiem resursiem: zemi, kapitālu, darbaspēku un uzņēmējspējām. [1, 128]
Mājsaimniecības var izlietot tikai to ienākumu daļu, kas paliek pāri, ja no kopējiem ienākumiem atskaita ienākuma nodokli un citus maksājumus. Tas ir tīrais ienākums. Reālais ienākums ir preču un pakalpojumu daudzums, kuru, pastāvot noteiktām cenām, patērētājs var iegādāties par ienākumu pēc nodokļu un citu maksājumu nokārtošanas. Statistiķis Ernests Engels 19. gs. atklāja likumu, kas tiek dēvēts par Engela likumu. Tas nosaka, ka, iedzīvotāju ienākumiem pieaugot, kopējie izdevumi arī palielinās. Taču ģimeņu kopienākumā izdevumi pārtikai samazinās, bet izdevumi apģērba, greznu lietu, automašīnu iegādei palielinās. [1, 128 – 129]
Mūsdienu ekonomikas teorijā ir dažādi derīguma jēdzienu formulējumi.
Derīgums ir:
preces spēja apmierināt konkrētu vajadzību;
bauda jeb apmierinājums, ko gūst no preču patērēšanas;
preces lietošanas vērtības subjektīvais vērtējums.
Visos šajos formulējumos ir viena būtība, proti, derīgums ir patērētāja spriedums par preci, tomēr šie spriedumi mēdz būt vairāk subjektīvi, nevis objektīvi. [ 2, 89]…
