Krāsai, kā vērtībai latviešu glezniecībā allaž bijusi liela nozīme. Jēdziens „latviešu glezniecības skola” vispirmām kārtām sevī ietver tieši lielu jutību un cieņu pret kolorītu kā tēla veidotāju. Boriss Bērziņš nav izņēmums, tieši viņš ir sava laika lielākais meistars koloristiskajos risinājumos.
Krāsu kā glezniecības pamatjēdzienu Bērziņš ir iepazinis jau bērnībā pētot vecticībnieku svētbildes un apguvis to gleznotāja dekoratora pamatizglītībā. Kaut arī akadēmijas laikos krāsas un glezniecības ietekme ir nospiesta, Bērziņš ne par matu nav atkāpies no glezniecības, kā savu centienu virsuzdevuma, taču reizē arī izmantojis iespēju perfekti apgūt figūru.
Skolas ietvaros Bērziņš patstāvīgi glezno ainavas un interjerus. Tonāli izsmalcināti, tie ļauj spriest par jaunā mākslinieka spējām lieliski tikt galā ar telpiskām, atmosfēriskām noskaņām – kā Maskavas forštates ieliņa, tā pļava ar siena kaudzēm piesaista ar izjūtām un liek novērtēt krāsas laukumu pārliecinošo izkārtojumu, kā arī izteiksmīgos lielāku formu siluetus.
Tajā laikā B.Bērziņš daudz gleznojis dažādus darbnīcas stūrus ar gleznošanas piederumiem, kursabiedrus pie molbertiem. …
