1905. gada revolūcija un tās sekas.
XX gadsimta sākumā visā Krievijā, tai skaitā arī Latvijā bija jaušama lielu nemieru tuvošanās. Nabadzīgie iedzīvotāji bija nonākuši izmisumā. Strādnieki pilsētās mitinājās nožēlojamos mājokļos, par smago darbu viņi saņēma niecīgu samaksu, bieži cieta badu. Laukos muižniekiem joprojām piederēja gandrīz visa zeme. Tas noteica nabadzības saglabāšanos zemnieku lielākajā daļā, un viņu atkarību no muižniekiem, slēdzot nomas līgumus. Latvijā vēl lielāku saspīlējumu radīja latviešu tautas beztiesība. Tauta cieta no pārkrievošanās spaidiem. Cīņā par tautas brīvību pret apspiedējiem- vācu muižniekiem un Krievijas carismu- vienoja visus- gan saimniekus un kalpus, gan inteliģenci un strādniekus. Latvieši arvien stiprāk izjuta savu pilsoņu tiesību un politisko brīvību ierobežojumus. Latviešu tautai trūka ne tikai politiskās brīvības, bet arī ticības brīvības, preses brīvības un biedrošanās brīvības.
Tautas attīstību kavēja arī neatrisinātais agrārais jautājums un muižnieku lielās privilēģijas. Dažiem simtiem muižnieku piederēja lielākā daļa Latvijas zemes un liela politiska un ekonomiska vara. Turklāt šī ekonomiski stiprā minoritāte bija atbrīvota no daudzām nodevām un sociālām nastā, kuras uzlika zemniekiem.…
