Pētera Čaikovska radītās operas un baleti, simfoniskie darbi un kamermūzika bija jauns vērtīgs ieguldījums krievu mākslā 19. gadsimtā. Nacionālā profesionālās izglītības un kritikas attīstībā milzīga nozīme bija arī Čaikovska pedagoģiskajai un publicistiskajai darbībai.
P.Čaikovska daiļrades ceļš sākas 60. gadu vidū. 70. gados viņš bija jau daudzu izcilu skaņdarbu autors; to vidū ir opera „Jevgēņijs Oņegins”, balets „Gulbju ezers”, četras simfonijas, programmatiski simfoniskie skaņdarbi „Romeo un Džuljeta” un „Frančeska da Rimini”. Bet visspožāko uzplaukumu viņa talants sasniedz 80. gados un 90. gadu sākumā, kad radās tādu pasaules mūzikas šedevri kā „Pīķa dāma” un Sestā simfonija.
P.Čaikovska daiļrade bija saistīta ar diviem dažādiem periodiem Krievijas sabiedriskajā dzīvē – ar revolucionārās atbrīvošanās kustības pacēlumu (60. gadi un 70. gadu sākums) un reakcijas iestāšanos (80.gadi), kad revolucionārajiem spēkiem bija jāaiziet pagrīdē, demokrātisko, kas bija parādījies krievu sabiedriskajā domā, bargi vajāja.…
