5. Laika trūkums – diplomdarbi aizņēma daudz laika, lai gan diplomdarba kartons parasti tika gatavots nakti iepriekš tas jāatrāda komitejai, tāpēc bieži vien tika negulēta visa nakts, bet šeit jāuzskata , ka pats vainīgs, jo laika bija dots pietiekami.
6. Brīvības trūkums – kā jau Padomju laikos bija “jāfiltrē” ko tu runā, nevarēja visu kas uz mēles spļaut ārā. Sanāca ar skolas padomi, direktoru divu dienu pārrunas par “Pašgājēju”.
7. Transports – bieži sanāca ar kādu sarunāt, lai aizved. Pašam nekā izņemot kājas un velosipēdā nebija, tāpēc uz tālākām vietām studijas gleznot neizdevās aizbraukt.
Secinājumi
Izlasot Jāzepa Pīgozņa grāmatu “ Pēckarš. Krāsas. Jaunība “ varu secināt tik vienu – skolas gadi, ne tikai skolas gadi, bet pats mācību process, ar visām likstām, negulētajām naktīm ir tas, ko cilvēks atceras visu mūžu. Neskatoties kā tie gadi tika aizvadīti, viss sīkākās nianses ir viņš spējīgs atcerēties, ja tā pasēž un padomā. Protams, ka ar to viņš grib dalīties – savā ziņā rādīt piemēru jaunajiem – kas un kā. Pats jau tagad ar saprotu, ka šos gadus atcerēšos visu mūžu, jo tie nebūs tik drūmi kā nākamie, kurus atvēlēšu kādai darba iestādei, šeit es pats tomēr esmu sev priekšnieks. Apzinos visas vērtības, ko darīt, ko, nē.
…
